2025. gada 17. februārī savu 70. dzimšanas dienu svinētu viens no talantīgākajiem un arī pretrunīgākajiem Latvijas hokejistiem Viktors Hatuļevs, kura mūžs aprāvās 1994. gada 7. oktobrī. Pirms 50 gadiem (1975. gada 5. janvārī) Kanādas pilsētā Vinipegā notiekošajā otrajā neoficiālajā Pasaules U20 čempionātā Viktors Hatuļevs ar PSRS junioru izlasi izcīnīja pirmo vietu, kā arī tika atzīts par turnīra labāko uzbrucēju un iekļauts simboliskajā izlasē, bet 1975. gada 3. jūnijā Kanādas pilsētā Monreālā kļuva par pirmo Latvijas (un arī visas PSRS) hokejistu, kurš draftēts NHL, kad Philadelphia Flyers viņu izvēlējās 9. kārtā ar kopējo 160. numuru.

Viktors Hatuļevs, kuru Latvijas hokeja sabiedrībā zināja arī ar iesauku “Fikuss” spēlēja uzbrucēja, bet vēlāk aizsarga pozīcijā. No 1973. gada Rīgas Dinamo  meistarkomandā PSRS augstākās līgas čempionātā aizvadīja 8 sezonas, piedalījis 198 spēlēs un guvis 42 vārtus. Divkār­tējs neoficiālo pasaules junioru  čempionātu uzvarētājs. Eiropas jauniešu čempionāta sudraba medaļas laureāts. PSRS izlases dalībnieks (78-79). Par rupjiem disciplīnas pārkā­pumiem vairākkārt sodīts. Pēdējo  reizi diskvalificēts 1981. gada martā ar aiz­liegumu piedalīties jebkāda līmeņa hokeja sacensībās. Vēlāk tomēr atgriezās hokejā un spēlēja veterānu sacensībās.

Hokeja apskatnieks Jānis Matulis par Viktoru Hatuļevu rakstīja – “Viktors Hatuļevs bija talantīgākais latviešu pēckara hokejists, taču liktenis (un šņabis) nebija lēmis šo talantu realizēt pilnībā. Jau 1975. gadā, kad Viktoru kā pirmo no PSRS draftēja NHL līgas lielākais briesmonis Filadelfijas "Flyers". Uzbrucējs, kurš ar saviem auguma parametriem (1,91 m, vairāk par centneru masas) jau 20 gadu vecumā pretinieku aizsardzību mala kā krievu tanks. Viens no retajiem uzbrucējiem, kurš, ieejot sāncenšu zonā, ripu atļāvās vadīt ar vienu roku, ar otru pastumjot malā pretspēlētāju. Kādā mačā ar Maskavas "Spartak" pamanījās gūt vārtus no nulles leņķa, atrodoties gandrīz aiz laukuma apmales. Diezin, kā būtu iegrozījies Viktora liktenis, ja 1977. gada vasarā partijas un padomju vadītāji Augusts Eduardovičs un Jurijs Janovičs nebūtu aizlieguši viņam kopā ar Tihonovu aiziet uz CSKA. Paliekot Rīgā, lai neiznīktu Latvijas hokejs, Viktora talants palēnām plenčja kopā ar izdzerto šņabi. Nedz Tihonova aizstājējs Grabovskis, nedz Jurzinovs neprata Hatuļevu ielikt saprāta rāmjos, varbūt vainīgi bija arī komandas biedri, kas šad tad par vienkāršo, labsirdīgo un lētticīgo milzi paņirgājās. Viens no retajiem PSRS hokejistiem, kurš diskvalificēts uz mūžu par sitienu  tiesnesim, kurš nelaikā ielīda starp Viktoru un CSKA mazsvara izlēcēju Vikulovu. Liekulīgajā padomju hokejā šis "mūžs" bija tikai pusgadu garš, toties otrreiz un pavisam Hatuļevu no hokeja patrieca rīdzinieki paši - pēc "Dinamo" tūres Somijā vai Zviedrijā un pirms braukšanas ar PSRS izlasi uz nākamo turnīru Viktoram bija viens brīvs vakars Maskavā. Jurzinovs pielika punktu Viktora audzināšanai. Turpinājumā viņš pastrādāja par akmeņkali un uzspēlēja arī veterānu pasaules čempionātā. Paša iesāktais ceļš turpinājās līdz 1994 gada 7. oktobrim un apstājās uz ielas Juglā. Viņam bija tikai 39 gadi.”

2012. gadā Armands Puče sarakstīja Viktoram Hatuļevam veltītu grāmatu – “Klients”.