Aizvadītā hokeja nedēļa bija raiba un emocionāla. Ostravā Latvijas izlase četros dažādos mačos lika priecāties, sarkt un bālēt, gavilēt un bēdāties, taču 21. maija rītu mēs sagaidīsim ar cerībām par pasaules labāko astotnieku. Čempionāta ievadā sastapušies ar līdz šim diezgan retu piedzīvotu parādību kā rikošets, svētdien sagaidījām ar dāvanu no augšas. Nu pavilka kāds to Dana Ločmeļa ripu pāri vārtu līnijai jelgavnieka otrā izpildītā bullīša laikā! Tātad augšā mums tic! Jo tiem, kas cīnās un sevi nežēlo, tiek palīdzība no malas.

Pērn ceļš līdz bronzai taču arī bija tāds. Brīdī, kad šķita – viss beidzies, viss garām, kazahi spēj atņemt divus punktus mūsu tiešajiem konkurentiem slovākiem. Un tad nāk mačs ar Šveici. Ne jau pazīšanās dēļ Patriks Fišers iedeva atpūtu vairākiem saviem līderiem. Šveice tobrīd Rīgā demonstrēja fantastisku hokeju, bija jau izcīnījusi 1. vietu mūsu grupā, un Fišers nolēma atpūtināt vairākus savus līderus. Harija Vītoliņa trenētā blice to izmantoja, pēc tam ceturtdaļfinālā pieveicot Zviedriju. Pēc tam aizvadot nervus maitājošu spēli par 3. vietu ar amerikāņiem. Nopelnot bronzu un papildus tai vēl lidojumu virs Brīvības pieminekļa. “Mēs izmantojām iespējas, ko mums hokeja dievs piedāvāja,” apmēram tā notikumus pirms gada raksturoja Oskars Cibuļskis. Un šosvētdien Cibuļskis izmantoja šo iespēju vēlreiz. Laikā, kad slovāku fanu armāda jau dziedāja tuvās uzvaras gaidās, Osis šo kora dziedāšnau apturēja! Kā jaunībā – metot precīzi dažus soļus aiz zilās līnijas. Un nosūtot gaisa skūpstu savējiem tribīnēs – sievai un meitiņām. Ļoti skaists un emocionāls mirklis.

Nedēļas ievadā, spēlē ar kazahiem kāds latvju līdzjutējs ne man vienam piebļāva ausis, gandrīz bez apstājas saukdams: “Gudi, Gudi, Gudī!” Jo Kristers Gudļevskis laukumā ķēra visu, kas lidoja uz viņa pusi. Latviešu fans kaismīgi viņu atbalstīja, Gudis to dzirdēja un “dziedāja” pretī. Tai ir jābūt milzīgai laimei, kad spēles laikā vairāki tūkstoši tribīnēs skandina tavu vārdu. Šādu emociju dēļ mēs dzīvojam un pēc neaizmirstamām uzvarām mazie latvieši lūdz tēviem un mammām viņus vest trenēties hokejā. Kā mans mazdēls Pēteris pēc Tamperes bronzas. Esmu stipri pārliecināts, ka šovasar būs tāpat. Jo tādas uzvaras kā 3:2 bullīšos pret Slovākiju mūs visus paceļ spārnos un ļauj gavilēt.

Statistiķi vēlāk varēs atgādināt sauso statistiku, ka pasaules čempionāta otrajā nedēļā Latvijas izlase četrās spēlēs izcīnīja piecus punktus. 2:0 pret Kazahstānu, kad dažs austrumnieks priekšlaikus sāka klaigāt: “Halvā! Halvā!” Jo KHL taču ir stiprāka par kaut kādu tur Eiropu, kur tagad sezonas laikā strādā Latvijas hokejisti. Taču nekādas halvas kazahiem tur nebija. Nākamajā vakarā bez jebkādām izredzēm zaudējām Vācijai ar 1:8. Preses centrā satiekot 80 (!!) gadus veco Antonu Valdmanu no Fisenes, vispirms apsveicu viņu ar uzvaru, pie viena atgādinādams, ka tuvāk iepazināmies pirms 27 gadiem Tamperē, Latvijai uzvarot Vāciju ar 8:0. Man patīkamas atmiņas, Tonijs jau arī ir apēdis daudz putras “hokeja frontē”, bet viņam joprojām nav gana. Dažs astoņdesmit gados spēj hokeju būt tikai kopā ar televizoru, bet Tonijs ir klāt katrā pasaules čempionātā! Nu jau laikam piecdesmit gadus. Lūk, tā ir uzticība un hokeja mīlestība!

Vai mūsu kaimiņi zviedri tepat pāri Baltijas jūrai. Tagad ne tikai sāncenši hokeja laukumā, bet arī maiņas partneri NATO. Zviedrija NATO! Ko jūs? Viņi taču vienmēr bijuši neitrāli. Kam gan ir jānotiek, lai Zviedrijas prese pirms spēles ar Latviju pieminētu rakstītu par revanšu? 1:3 zaudējums pērn Rīgā bija pamatīgi iespaidojis zviedru pašlepnumu. Bet ne jau tikai šā zaudējuma dēļ vien viņi uz Ostravu atveduši 17 spēlētājus no NHL, ar algu bilanci kā NHL klubam – vairāk par 70 miljoniem dolāru. Prieks skatīties, kā zviedri slido, kontrolē ripu, met pa vārtiem – tā ir Eiropā augstākā klase. Pēc gadiem šis 2:8, protams, būs aizmirsies, taču zviedru fans latviešu līdzjutējam stāstīs: “Tu zini, tas bija tajā spēlē, kad mēs 26 sekunžu laikā jums iemetām trīs ripas vārtos...” “Jā, jā! Tas bija todien, kad Kaspars Daugaviņš un Roberts Mamčics jūsu vārtos sameta divas ripas 23 sekundēs,” atbildēs latvietis.

Ko atcerēties no 2024. gada pasaules čempionāta mums visiem būs. Bet šo dienu dzīvosim ar cerībām. Tie puikas, kas 19. maijā uzvarēja Slovākiju, mierīgi var uzvarēt arī ASV. Mūsdienu Lāčplēši!

Jānis MATULIS