Hokeja aprindās populārs ir stāsts par to, ka labi jānospēlē sezonas pirmais mačs un pēdējais. Pirmais tādēļ, lai treneris vispār paņemtu sastāvā, pēdējais – lai atstātu par sevi iespaidu uz nākamo sezonu un paturētu komandā. Cilvēka atmiņa ir diezgan selektīva dāma. Ko mēs atceramies no bronzas čempionāta? Bezcerīgo 0:6 pirmajā mačā ar Kanādu un Kristiāna Rubīna divus golus bronzas spēlē ar ASV. Jā, ir cilvēki, kas joprojām kaifo par 3:1 pret Zviedriju, ir, kas atceras vērtīgo panākumu pret Šveici – 4:3 (OT), tādu pašu rezultātu pret Čehiju, bet, ja pajautāsiet, kā tad mūsu puikas pērn Rīgā nospēlēja ar Norvēģiju (2:1) vai Slovēniju (3:2), reti kurš vēl pieminēs šīs “mazsvarīgās” spēles.

Tāpat nenotiek rakāšanās turnīra tabulā, kur mums palīdzēja gan kazahi, gan Šveices izlases galvenais treneris Patriks Fišers – pieminēt blakusapstākļus skaitās sliktais tonis. Latvija taču uzvarēja. Arī cīņu par bronzu. Malači!

Šis pagarais ievads tikai vienas spēles dēļ. Vaicāju Harijam Vītoliņam, par kuru spēli man rakstīt, lai raksturotu Latvijas izlasi? Par 0:1 zaudējumu norvēģiem  papildlaikā vai par atvadām no 10 000 skatītājiem ar 8:0... Tie tomēr bija divi ļoti atšķirīgi cāļi – viens klibs, otrs – jau pārvērties par gulbi! Tāds ir hokejs un par to arī latvieši šo spēli tik kaismīgi mīl. Ka stundas laikā iespējams pārdzīvot tādu emociju gammu, ko teātrī nespēj piedāvāt ne Alvis Hermanis, ne Viesturs Kairišs. Jo viņiem nav tik labu “aktieru” kā Rihards Bukarts, Mārtiņš Dzierkals, Miks Indrašis vai Elvis Merzļikins. Turklāt Hermaņa un Kairiša “hokeji” ir iestudēti, režisēti, politiski angažēti. Vītoliņa teātrī viss notiek pa īstam! Kaut arī tur galvenais režisors alkst prognozēt izrādes gaitu, lai pārāk bieži tās nebeigtos kā drāma.      

Kolēģis no Briseles Ainis Ulmanis vaicā, vai 11:10 Latvijas leģendu spēlē nebija iestudēts teātris. Pasarg, dies’! Ja biļetes uz izrādi nopirkuši 4832 skatītāji? Vai tādi vīri kā Mārtiņš Karsums, Herberts Vasiļjevs un Aleksejs Širokovs vispār ļaujas kaut ko iestudēt? Jā, Koba Jass var aiziet pie Sidnija Krosbija, lai sarunātu, ka pēc spēles viņš atdos priedainietim savu nūju, vai izaicināt uz boksa maču vienu no labākajiem zviedru aizsargiem Ēriku Karlsonu. Meistaru, kas gatavi izjokot pretinieku vai pēc spēles pasmieties kopā ar uzvarēto, mums gana daudz. Sestdien Leģendu spēles “WhatsApp” grupā kaislības mutuļoja vēl ilgi.  

Par kaislībām pēc Saeimas hokeja izlases un Latvijas Hokeja federācijas komandas spēles smalko aprindu hronikas klusē, paklusēšu arī es, jo tā taču bija tikai draudzības spēle! 11:2 LHF kapteiņa Helmuta Baldera vienības labā, nu bet Saeimā arī ir vīri, kam nūja rokās nav apgrūtinājums. Kā pirmo numuru es draftētu Ati Švinku – progresējošs aizsargs.      

Latvijas U-18 izlases galvenais treneris Oļegs Sorokins manā skalā nav aizsargs, bet pussargs, kurš ļoti labi taisa piruetes. Ja tas nebūtu pasaules U-18 čempionāta ceturtdaļfināls, kazi, izdotos arī piruete pret Kanādu, nu 0:4 un 8. vieta pasaulē šajā vecumā. Kanādieši kā jau kanādieši – uzvarēja visas sešas spēles, arī finālu pret ASV ar 6:4.

Artūrs Šilovs, Artūrs Šilovs! Pasaules čempionāta MVP uguņo Stenlija kausā. Našvilā sestajā spēlē – 1:0, un ventspilnieks ieved “Canucks” Rietumu konferences pusfinālā. “Man četrpadsmit sezonās tikai viena sausā spēle Stenlijā, bet Artūrs jau pēc savas otrās uzvaras var lepoties ar sauso”, Šilovu slavē Arturs Irbe. Lai Ostravā un Prāgā mūsu vārtsargiem daudz sauso spēļu! 

Jānis MATULIS