8. novembrī par Latvijas Hokeja federācijas (LHF) ģenerālsekretāru oficiāli kļuva Roberts Pļāvējs. Sarunā ar LHF Pļāvējs stāsta par saviem jaunajiem izaicinājumiem un ceļu līdz ģenerālsekretāra amatam.

- Sveicu ar stāšanos LHF ģenerālsekretāra amatā! Ar kādām sajutām pārņem tik nozīmīgu lomu Latvijas hokeja saimē?

- Paldies, šis patiesi ir liels un nozīmīgs notikums manā dzīvē. Pirmkārt jau vēlos pateikties LHF valdei un jo īpaši LHF prezidentam Aigaram Kalvītim par izrādīto uzticību un sniegto iespēju. Ja runājam par sajūtām, tad jāatzīst, ka, protams, esmu patīkami saviļņots. Taču jāsaka arī, ka kopš lēmuma pieņemšanas ir pagājis nedaudz vairāk nekā mēnesis, un ar jauno lomu esmu paguvis aprast - jau no šīs dienas visa enerģija ir pilnībā jānovirza maniem tiešajiem darba uzdevumiem.  

- Kādi būs galvenie uzdevumi, kurus tuvākajā laikā mēģināsi izpildīt LHF ģenerālsekretāra amatā?

- Jāņem vērā, ka darbus uzsāku nevis sezonas sagatavošanās posmā, bet brīdī, kad tā jau uzņēmusi augstus apgriezienus, kā jau zināt, tad šodien sākusies izlašu “pauze”, un piecām izlasēm vienlaicīgi norisinās treniņnometnes un turnīri dažādās pasaules malās. Pirmkārt, man ir jāspēj veiksmīgi noturēt uzņemtais kurss un iesāktās lietas, bet, protams, jādomā arī par turpmāko attīstību. Lai to veiksmīgi darītu, vēlos vairāk izzināt, precīzāk izprast, kas notiek iekšienē. Tādēļ daļu laika veltīšu komunikācijai ar federācijas komisijām, komitejām, klubiem un mūsu biedriem, lai uzklausītu viedokļus un, izejot no tā, ķeršos pie attiecīgajiem darbiem. Šobrīd jādomā arī par to, kā būt Covid pandēmijas radītajos apstākļos, kā nodarbināt bērnus, kā piesaistīt papildu finansējumu un uzturēt hokeju “tonusā”.

- Pastāsti par savu līdzšinējo pieredzi. Kā nonāci līdz hokejam, un kāds bija profesionālais ceļš līdz LHF ģenerālsekretāra amatam?

- Jāsaka, ka ar sportu uz “tu” esmu jau no pašas bērnības, taču konkrēti ar hokeju esmu saistīts nedaudz vairāk nekā 10 gadus. Mana aizraušanās ar to sākās brīdī, kad pats pirmo reizi uzkāpu uz ledus pilnā hokeja ekipējumā. Īsu brīdi pēc tam, kad amatieru līmenī sāku ar to nopietnāk nodarboties, kopā ar domubiedriem dzima ideja par hokeja līgas izveidi, kurā kā mums pašiem, tā arī citiem varētu sniegt iespēju uz brīdi sajusties kā profesionāliem hokeja spēlētājiem. Tā nu radās lielākā amatieru hokeja līga – Entuziastu hokeja līga, kas šobrīd varētu būt lielākā un visnopietnāk organizētā amatieru hokeja līga mūsu platuma grādos. Organizējot hokeju, esmu uzkrājis nozīmīgu pieredzi gan uz ledus, gan ārpus tā – kā komandas vadībā, tā arī mārketingā, pārdošanā, komunikācijā, organizācijā un ne tikai. Jau pirmajos līgas pastāvēšanas gados, apzinājos, ka tā ir vide, kurā vēlos vēl vairāk attīstīties un turpināt savu karjeru. Vēlējos sevi pierādīt - līdz ar LHF vadības nomaiņu radās arī mana iespēja - V.Koziols uzaicināja mani strādāt ar lielajiem sponsoriem. Kad sākās pirmie 2021.gada Pasaules čempionāta organizatoriskie darbi, aktīvāk sāku iesaistīties arī šajos procesos. Vēlāk, kad tika izveidota čempionāta Orgkomiteja (SIA ‘’Hokeja Akadēmija’’), tās vadītājs E.Buncis piedāvāja kļūt par mārketinga direktoru orgkomitejā. Esmu pateicīgs Edgaram, jo iesaistīšanās čempionāta darbos tik agrīnā posmā man ļāva būt līdzās daudziem procesiem, kas neietilpa manos tiešajos darba pienākumos, tādējādi lieliski izpratu nozares un pasākuma specifiku – patiesi izbaudīju ikvienu nostrādāto dienu. Jāsaka, ka veiksmīgi aizvadītais čempionāts nu ir galā, tā pat aizvadīts arī Olimpiskais kvalifikācijas turnīrs un tagad esmu šeit. Jauns posms manā dzīvē un jauni izaicinājumi – esmu tiem gatavs!

- Šī Latvijas hokeja izlasei ir nozīmīga sezona, jo gaidāma dalība Olimpiskajās spēlēs. Kā gatavojaties šim nozīmīgajam sporta forumam?

- Nebūšu orģināls un teikšu, ka sagatavošanās posms norisinās kā ierasts – Ameriku no jauna neizgudrojam. Viena no šī gada lielākajām izmaiņām ir izlases galvenā trenera nomaiņa. Jāsaka, ka Harijs Vītoliņš ar komandu parādīja ļoti labu sniegumu Olimpiskajā kvalifikācijā un šobrīd, pirms Olimpiskajām spēlēm, trenerim ir iespēja darbībā apskatīt spēlētājus, kuriem nebija iespēja spēlēt PČ vai Olimpiskajā kvalifikācijā, taču kuri varētu papildināt komandas sastāvu nozīmīgajās sacensībās. Novembra un decembra turnīri ir laiks, kad izlases galvenajam trenerim atrast visoptimālāko sastāvu Olimpiādei, un tieši tas šobrīd arī tiek darīts.

- Šogad Latvija noorganizēja ļoti veiksmīgu Pasaules hokeja čempionātu Rīgā. Arī Tu biji orgkomitejā. Ko varam paņemt "ceļasomā" no šīs pieredzes? Vai tuvākajā laikā Latvija būtu gatava uzņemt vēl kādas nozīmīgas hokeja sacensības?

- Pasaules Čempionāts hokejā bija neaizmirstama pieredze visiem, kas kaut mazākajā veidā bija iesaistīti pasākuma organizēšanā. Es domāju, ka kopīgiem spēkiem mēs pierādījām pasaulei, ka mazā Latvija spējīga ne tikai noorganizēt tika augsta mēroga sporta pasākumu pandēmijas ēnā, bet bijām spējīgi to izdarīt tik īsā laika posmā. Sagatavošanās posmā saskārāmies ar tik daudziem izaicinājumiem, ka šobrīd būs grūti ko izcelt. Viennozīmīgi varu teikt, ka iegūtā pieredze ir ļoti labs priekšnosacījums un bāze tam, lai tuvākajā nākotnē mēs varētu pie šī jautājuma atgriezties. 

- Latvijā un pasaulē turpinās COVID-19 pandēmija. Kādi ir galvenie izaicinājumi, strādājot šādas pasaules krīzes ēnā? 

- Ja runājam par izaicinājumiem, jāsaka, ka viens no lielākajiem hokejā ir rast veidu, kā maksimāli mazināt potenciāli negatīvo ietekmi uz sportu un augstiem sasniegumiem nākotnē, tajā pašā laikā neradot draudus mūsu visu veselībai. Kā viena no šīs problēmas šķautnēm ir bērnu un jauniešu hokejs un iespēja ar to nodarboties, kas pie šobrīd valdošās epidemioloģiskās situācijas ir sarežģīts jautājums. Te nav vienas pareizās formulas, un šis arī būs viens no lielajiem izaicinājumiem man šajā amatā. Protams, pandēmija nes arī citus izaicinājumus – finansējuma samazinājumu, citu pozīciju izdevumu palielināšanos, bet esmu pārliecināts, ka kopīgiem spēkiem spēsim rast konstruktīvus risinājumus.

- Tavs novēlējums Latvijas hokeja sabiedrībai un visiem šī sporta līdzjutējiem!

- Man gribētos teikt, ka man Latvijas hokeja sabiedrībai ir nevis kas jānovēl, bet jāpateicas. Jāsaka paldies vecākiem par viņu neizsīkstošo enerģiju jauno hokejistu audzināšanā, treneriem par ieguldīto darbu, faniem par to, ka jūs mums esat un mazās hokeja valsts vārdu godam nesat arī uz starptautiskās “skatuves”. Ja ko varu novēlēt – tad pacietību un spēku, lai kopīgi varam pārvarēt tos izaicinājumus, ar ko visi šobrīd saskaramies. Lai sarunu pabeigtu uz pozitīvākas nots, citējot Raini, vēlos teikt – “Mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba.” Novēlu mums visiem saglabāt šo gribu!