Inguna Lukašēviča - hokeja trenere, bijusī Latvijas sieviešu izlases spēlētāja un daudzu projektu vadītāja. Šobrīd Inguna vada ICE Academy audzēkņus vairākās vecuma grupās. Šogad Inguna saņēma piedāvājumu trenēt Igaunijas sieviešu izlasi. Lasi zemāk sarunu ar Ingunu par sievietēm hokejā, par viņas karjeru un citām tēmām.

Pastāsti nedaudz par sevi – ko tu dari?

Dotajā mirklī esmu hokeja attīstības projekta ICE Academy vadītāja. Šis projekts tapa 2017. gadā, kā slidošanas un hokeja tehnikas attīstības nodarbības. Vēlāk arī esam Ice Academy paspārnē izveidojuši vairākus labdarības pasākumus. Kopš 2019.gada Akropolē darbojas U7,U9,U11,U13 bērnu komandas, kuras raksturīgas ar to, ka komandā vienlīdz daudz ir meiteņu un puišu. Šogad startējam LHF rīkotajos čempionātos ar U9 un U11 komandām. Paralēli ICE Academy projekta ietvaros darbojas L&L hokeja komandas. Šogad OBWIC startēsim ar 2 sieviešu komandām, kā arī mums ir 3 amatieru komandas, kas startē jauktos vīriešu un sieviešu sastāvos EHL rīkotajā turnīrā.

Tāpat šobrīd lielu daļu laika aizņem jaunās ICE Academy hokeja tehnikas un fizioterapijas centra izbūve blakus Akropoles ledus hallei. Tajā ar laiku radīsim iespēju ne vien mūsu ICE Academy audzēkņiem, bet arī citiem interesentiem izkopt savas slidošanas un metienu tehnikas prasmes profesionālu treneru vadībā. Šis ir viens no pirmajiem soļiem, kas ir nepieciešams, lai ar laiku nodrošinātu ICE Academy audzēkņiem pilnvērtīgu treniņu procesu sporta skolai atbilstošos apstākļos.

2019. gadā uzsākām pilotprojektu OBWIC (Optibet Baltijas sieviešu čempionāts), kur visas sezonas garumā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas komandas sacenšas savā starpā . Šogad šī līga jau darbosies 2 meistarības grupās, kopā 11 komandas. Vēl izskatām iespēju organizēt meiteņu hokeja čempionātu, kur savā starpā sacentīsies meitenes U10, U13 un U21 vecuma grupās.

Šī gada pavasarī saņēmu lielisku piedāvājumu no Igaunijas hokeja federācijas kļūt par Igaunijas sieviešu izlases galveno treneri un pēc ilgāka pārtraukuma startēt ar šo komandu IIHF rīkotajā pasaules čempionātā.

Kā tu aizsāki savas hokeja gaitas? Cik ilgi tu jau spēlē hokeju?

Grūti pateikt, jo arī šobrīd treniņos es uzspēlēju hokeju, lai gan oficiālajās spēlēs neesmu piedalījusies jau kādu laiku. Hokeju sāku spēlēt tikai 19 gadu vecumā, kopsummā tie ir 27 gadi. Bet uz ledus esmu kopš sešu gadu vecuma, jo 13 gadus nodarbojos ar daiļslidošanu. Visu sarēķinot kopā esmu 40 gadus uz ledus.

Kas bija tavs pirmais treneris?

Sākumā bija divi treneri – Uldis Opits un Andrejs Zaķis. Tā bija kā liela avantūra, kad aizsākās sieviešu hokejs. Abi divi izdomāja to, ka meitenēm no daiļslidošanas, vajag iedot rokā nūjas. Tur nāca arī meitenes no basketbola, kamaniņām un citiem sporta veidiem. Tātad iedeva rokās nūjas un teica, ka ar laiku būsim sieviešu hokeja izlase – tā tas arī aizsākās. 

Kā tu izjuti to, ka biji sieviete hokejā? 

Ar “īpašu” attieksmi es esmu sastapusies ļoti daudz un ar to esmu cīnījusies visu savu hokeja karjeru. Sākot jau ar pirmajiem gadiem, kad biju kā spēlētāja, vairāk kā 10 gadus spēlēju izlasē, es mēģināju šos stereotipus lauzt. Ļoti daudziem vīriešiem ir šie aizspriedumi, ka hokejs nav sieviešu sporta veids. Es atradu argumentu, ko vienmēr uzreiz pateikt pretī. Daudzi zina par getru turētājiem (zeķturiem), tagad gan ir šorti, savulaik gan tie bija tikai zeķturi. Tad es teicu, kā tas var būt vīriešu sporta veids, ja jūs velkat sieviešu apakšveļas atribūtiku. Tātad ir kaut kāds sieviešu piesitiens. Arī uz treniņiem un spēlēm ierados mini svārciņos un augstpapēžu kurpēs, ar lielo hokeja somu, un tad visiem bija pārsteigums, jo ir arī stereotips, ka sievietes hokejā ir vīrišķīgas, izsistiem zobiem, pārsistām acīm, visu laiku spļaudās un lamājās, bet tā tas nav. Es vienmēr esmu centusies pierādīt pretējo, piedaloties dažādos pasākumos un rādot tieši sievišķību. Mūsdienās gan pamazām šie stereotipi tiek lauzti.

Kā tu raksturotu sākotnējās attiecības ar citiem hokejistiem būdama sieviete? Vai bija kādi aizspriedumi?

Es biju viena no pirmajām meitenēm, kurai bija atļauts spēlēt kopā ar vīriešiem amatieru līmenī. Kad man bija apmēram 23 gadi, mēs bijām nedaudzas, kas spēlēja vīriešu komandās – es spēlēju konkrēti komandā “Dakteri”. Tur jutos kā princese ar miesassargu bandu. Visi puiši aizstāvēja un pieskatīja mani. 

Kā pievērsies pie hokejistu trenēšanas un cik ilgi to jau dari?

Tas ir atkal tāds likteņa pavērsiens. No daiļslidošanas pārgāju uz hokeju, tāpēc, ka man saplīsa daiļslidošanas slidas. Bija pirmais treniņš, uz kuru biju aizgājusi, pēc kura pateicu hokejam: “Nē!”. Sezonu vēlāk atnācu uz treniņu vēlreiz un tad man iepatikās - tā nokļuvu hokejā. Ar trenēšanu bija līdzīgi – es biju bērna kopšanas atvaļinājumā ar savu meitiņu, tad man piezvanīja un piedāvāja trenēt daiļslidošanu Austrijā. Es jau pirms tam biju trenējusi daiļslidošanu – gan  palīdzēju trenerei, gan tiesāju sacensības. Aizbraucu uz Austriju un sāku trenēt daiļslidotājus. Zalcburgā satiku hokeja komandu, kura man piedāvāja mācīt slidošanas tehniku meitenēm hokejistēm. Vēlāk viņi uzzināja, ka pati esmu spēlējusi, un tad bija piedāvājums pie viņiem spēlēt. Tālāk spēles vadīju kā spēlējošais treneris- tā sākās mana hokeja trenera karjera. Izgāju vairākus kursus un strādāju kopā ar dažādiem ārzemju speciālistiem. Austrijā tiku par līdz  U18 un U15 izlašu trenēšanu. Tātad sāku ar daiļslidošanu beidzu ar hokejistu trenēšanu. Iepatikās hokejs, jo tas bija komandas sporta veids, un man vairāk patika strādāt ar grupu. Tagad sāksies jau 19. sezona trenera karjerā.

Kādas komandas esi trenējusi?

Austrijā esmu trenējusi komandas šādās pilsētās - Zalcburga, Insbruka, Kapfenberga, Leobena, Neuberg Highlanders – gan bērnu gan sieviešu komandas. Turpat Austrijā biju arī tiesnese. Tiesāju arī starptautiskos turnīrus jauniešiem un bērniem un citas sacensības. Latvijā – Ice Girls, Rīga 96, Daugava, Sāga, Pirāti. Ja tā skaita, apmēram 70% visas hokejistes Latvijā agri vai vēlu kādu laiku ir trenējušās pie manis. Esmu palīdzējusi trenēt arī Lietuvas komandas, kā arī nu jau devīto sezonu trenēju sevis izveidoto L&L klubu, kurā tagad ir divas sieviešu komandas un trīs amatieru komandas. ICE Academy izskolotās meitenes turpina spēlēt L&L komandā, bet puiši, kuri nebūs profesionāļi – uz amatieru komandām, kur viņi var turpināt spēlēt hokeju labā līmenī un aizpildīt savu brīvo laiku. Esmu trenējusi arī Ukrainas komandu, tagad strādāju ar igaunietēm.

Tagad būsi arī Igaunijas izlases trenere, pastāsti kā līdz tam nokļuvi un ko tas nozīmē tev?

Ir jau bijuši pāris piedāvājumi. Vienu gadu bija saruna ar Ukrainas sieviešu izlases vadību, tā pat arī ar Lietuvas izlasi. Visveiksmīgāk, mums izdevās vienoties ar Igauniju par noteikumiem kā tas viss izskatīsies. Ļoti ieinteresēti ir arī Igaunijas federācijas puse. Šogad mēs ar Igaunijas klubu izlasi sākam dalību Optibet Baltijas čempionātā. Igaunietēm šis čempionāts būs ļoti noderīgs sagatavošanās posmā. Man tas dos iespēju viņas iepazīt, lai mēs varētu sastrādāties kopā, pilnveidot un attīstīt visu sieviešu hokeju Igaunijā. Jau četrus gadus ICE Academy rīko sieviešu hokeja nometnes, kurās piedalās meitenes no Igaunijas, Lietuvas un citām valstīm. Viņas, ar labām atsauksmēm, aizgāja pie Igaunijas federācijas un teica, ka tur ir tāda trenere. Federācijas pārstāvji redzot manu CV un pieredzi teica: “jā tas ir tas, kas mums ir nepieciešams”. 

Kādas ir atšķirības starp sieviešu un vīriešu hokeju?

Man ir sava teorija, pie kuras arī turos. Es hokeju iedalu trīs grupās – bērnu un jauniešu hokejs, vīriešu hokejs un sieviešu hokejs. Tātad bērni un jaunieši skrien vairāk, tas ir ātrs hokejs, mazāk apdomīgs, neprecīzākām piespēlēm. Tad ir vīriešu hokejs, kurš ir ļoti fiziski spēcīgs hokejs, kurā, protams, arī jādomā ar galvu, bet lielākā atšķirība starp jauniešu un vīriešu hokeju ir spēks. Tie ir stiprāki spēka paņēmieni, spēcīgi metieni un piespēles. Tad ir sieviešu hokejs – viņš ir nedaudz lēnāks, tur ir spēle vairāk ar domāšanu. Bez šīs domāšanas sievietes nevar neko panākt. Ir jāanalizē spēle, jo tur nav spēka paņēmienu, līdz ar to ir jāapspēlē pretinieki ar prātu. 

Kā atšķiras trenēšanas darbs sievietēm un vīriešiem?

Ja godīgi ar meitenēm ir vieglāk. Ir ļoti grūti tad, kad pienāk pieaugušo vecums, kad jāliek maiņas un jāskatās rakstura iezīmes. Bet tagad, jau otro sezonu, man ir bērnu komanda, un darbs ar meitenēm un puišiem bieži vien stipri atšķiras . Ar lielāko daļu meitenēm ir tā, ka viņas ir priecīgas nokļūt šeit un viņām pasakot kaut ko, viņas to arī grib darīt un dara, ar viņām var ātrāk panākt rezultātu. Protams, ir arī daudz apzinīgu puišu, bet lielākoties ir tā, ka puikas atnāk uz treniņu dauzīties un sportiskās ambīcijas un apziņa viņiem parādās vēlāk. Es gribu izveidot komandu, kurā meiteņu un puišu skaitliskā attiecība ir 50 pret 50 un šeit meitenes varētu būt galva šajā komandas ķermenī, bet puiši motoriņš, kurš to ķermeni ved uz priekšu. Tai vajadzētu būt tādai labai komandai.

Kāpēc hokejs ir saistošs sporta veids?

Pēdējo 15 gadu laikā, hokejs ir kļuvis par tādu respektablu sportu. Dažādi cilvēki grib parādīt, ka arī viņi to var izdarīt. Tas bija tāds pirmais aspekts, kāpēc sākās šī hokeja attīstība. Latvijas izlase sāka labāk spēlēt, cilvēkiem tas patika un arī gribēja parādīt, ka paši spēj spēlēt hokeju. Darba kolektīvos sāka skatīties čempionātus un tad sāka pamēģināt arī paši, veidojot savas amatieru komandas. Runājot par meiteņu hokeju, arī tas, visā pasaulē, pēdējos gados ir kļuvis ļoti populārs. Beidzot meitenes nekautrējas, parādās arī atbalsti no federācijām. Mums meitenēm bija saruna, kurā viena saka: “Es vairs nespēlēšu hokeju, bet iešu uz dejošanu” un otra atbildēja: “Bet tu saproti, dejo Latvijā tik daudzas meitenes, bet hokeju spēlē tik maz. Tas taču ir kruti”. Meitenes vairs nekautrējas, viņas var būt trauslas un sievišķīgas no ārpuses, bet visu pārējo viņas var izlikt uz laukuma. Viņas atnāk, izbauda to un pēc tam no malas var lepoties ar paveikto. 

Kas ir nepieciešams, lai kļūtu par hokejistu?

Manuprāt, tikai viena lieta  – gribēšana. Trenējot bērnus ir bijis tā – atnāk 12 gadus vecs zēns no florbola, slidot nemāk, bet rokas un galvas strādā perfekti. Visi saka, ka nekas tur nebūs, jo ir jau par vēlu, lai sāktu mācīties spēlēt. Viņš pēc tam komandā bija labākais centra spēlētājs. Viņš vienkārši gribēja. Viņš strādāja pie manis iesācēju grupā, kamēr pārējie vienaudži jau mācēja slidot labi. Viņš kārtīgi strādāja pie slidošanas tehnikas izkopšanas, viņam bija fantastiskas rokas un spēles izpratne. Pārējais, bez gribēšanas, ir sakārtojams: ja nav forma, to var sarunāt vai izīrēt.

Kāds, tavuprāt, ir sieviešu hokeja līmenis?

Labākās hokejistes Latvijā šobrīd lielākoties nāk no puišu klubiem. Treniņi kopā ar puišiem ļoti uzlabo sieviešu hokeja kvalitāti un sievietes spēlē profesionālāk. Daļa Eiropas valstis iegulda līdzekļus, lai uzlabotu sieviešu/ meiteņu hokeja kvalitāti. Daudzas valstis sākušas attīstīt un virzīt sieviešu komandas uz priekšu. Vārdu sakot, daudzās pasaules valstīs tas attīstās, cilvēki sāk redzēt, ka tas ir normāli – sievietēm spēlēt hokeju un, ka nedaudz ieguldot šajā sporta veidā, var panākt lielu attīstību un faniem skatāmu hokeju. Arī Latvijā sieviešu hokeja līmenis pēdējos gados ir audzis, arvien vairāk meiteņu jaunā vecumā trenējas hokejā regulāri un mērķtiecīgi.

Kas pietrūkst sieviešu hokejam?

Es varu atbildēt vairāk par Latviju. Pietrūkst finansiāla atbalsta, jo meitenes, kas grib spēlēt hokeju, ir daudz. Es domāju, ka šeit ir vairāk jāstrādā ar pašvaldībām, jo tad kad es strādāju Austrijā, ja meitenes trenējās un spēlēja puišu klubos, viņiem pienācās papildus finansējums. Diemžēl ir tā, ka maksāt par hokeja treniņiem meitenēm ir dārgi, bet maksāt par puišiem tādu pašu cenu – normāli. Meitenēm maksāt par baletu vai daiļslidošanu 300 eiro ir normāli, bet par hokeju 150 eiro ir dārgi. Tāda ir diemžēl domāšana un sabiedrības uzskati. Tomēr, pašvaldībām būtu vairāk jāatbalsta klubus, kas popularizē šo sporta veidu, nešķirojot bērnus pēc dzimuma. Mēs varētu rīkot dažādus čempionātus un turnīrus, jo halles to atļauj, bet finansējums - diemžēl nē, ir vajadzīgi sponsori.

Kā sieviešu hokejs ir mainījies pēdējo gadu laikā?

Viņš ir palicis daudz ātrāks. Hokejs ir pietuvināts U18, U20 vīriešu hokejam, nevis ātrumā vai tehnikā, bet taktiskajā aspektā. Meitenes, kuras trenējušās kopā ar puišiem, spēles manierē ne ar ko neatšķiras no viņiem. Jā, kopumā sievietes fizioloģija ir nedaudz vājāka, bet tehnika un metienu precizitāte ir vienāda. Līdz ar to sieviešu hokejs ir līdzīgs vīriešu hokejam var būt pat ļoti skatāms. Nav vairs tā, ka ir tieši trīs uzbrucēji un divi aizsargi, bet aizsargi pieslēdzās uzbrukumā, uzbrucējs atnāk atpakaļ aizsardzībā, un parādās ļoti labas izspēles. Meitenes vārtsargi jau startē vīriešu līgās, un ne ar ko nav sliktākas.

Kā tu novērtētu tagadējo sieviešu iesaisti hokejā? Cik daudz ir spēlēt gribētājas?

Spēlēt gribētājas ir ļoti daudz. Mēs esam rīkojuši dažādus turnīrus, piemēram, trīs pret trīs, kurā izsludinām pieteikšanos un meitenes no ielas nāk piedalīties. Formas iedodam un viņām iepatīkas, tagad arī dažas spēlē mūsu komandā. Ļoti priecē, ka pagājušajā gadā arī Tukumā izveidojās meiteņu komanda, kura startē Baltijas līgā. Viņas lieliski popularizē sevi, liek video no treniņiem, liek dažādas bildes. Likās sarežģīti reģiona izveidot komandu, bet nē, atradās entuziaste Liene, kas to izdarīja. Tas pats arī Lauvām, izveidoja komandu, veidoja reklāmas un piesaistīja spēlētājas. Viņas arī tagad startē Baltijas čempionātā ar divām komandām. Tagad ir komanda reģionā, divas Lauvas komandas, divas L&L komandas, arī Laimai jau kādus gadus ir divi sastāvi, tagad gaidām reakciju uz aktivitātēm Ogrē, kur arī ir hokeja entuziastes cenšas piesaistīt tieši mazās meitenes. Man katru nedēļu atnāk jauna meitene, kura vēlas spēlēt hokeju. Iespējams, ka tas ir tāpēc, ka trenējamies Akropolē. Tur, ejot garām, var redzēt treniņus un tas rada interesi citām, jo viņas ierauga un saprot, ka arī grib pamēģināt. Arī puišu komandās spēlējošo meiteņu šobrīd šķiet vairāk. 

Kādas ir lielākās grūtības esot sieviete hokejā?

Es tam visam esmu izgājusi cauri. Pirmā bija vīriešu attieksme, uzskats, ka sieviete nevar spēlēt hokeju, bet viņai ir jāsēž mājās “pie plīts”. Grūtākais ir ar spēcīgo raksturu saglabāt sievišķību. Jebkurā sportā ir grūti – tev jācīnās ar sabiedrības viedokli un apkārtējo attieksmi. Grūti ir lauzt šo stereotipu par to, ka sievietēm sports nav domāts. Tagad ir labi tas, ka pusaudzēm ir vienaldzīgs apkārtējo viedoklis, viņas grib un nāk spēlēt hokeju. Viņām ir savs viedoklis, ka spēlēt hokeju ir labi un ja tev nepatīk, tad neskaties.