Latvijas vārtsargs Matīss Kivlenieks no nākamās sezonas cīnīsies par vietu sastāvā Nacionālās hokeja līgas (NHL) klubā Kolumbusas “Blue Jackets”. 20 gadus vecais latvietis sarunā ar Latvijas Hokeja federāciju (LHF) dalījās atmiņās par ceļu līdz pirmajam NHL līgumam un par nākotnes plāniem.

- Pirms nepilnas nedēļas atgriezies no NHL kluba Kolumbusas “Blue Jackets” jauno spēlētāju treniņnometnes. Pastāsti, lūdzu, kā Tev tur gāja?

- Uzskatu, ka šajā nometnē man veicās tīri labi. Pirmajā dienā bija trīs ledus treniņi un trenažieru zāle. Fiziski tas bija diezgan smagi. Pēc kopējās nometnes ar mums vārtsargiem vēl strādāja individuāli. Teikšu godīgi, nav un nebūs viegli. Priekšā man vēl ir garš ceļš, kurā vajadzēs mācīties daudz un dikti. Jo īpaši liela uzmanība jāvelta darbam uz ledus un ārpus tā. Vadoties pēc iedotās komandas programmas, man ir mēnesis laika, lai uzlabotu savu spēli laukumā.

- Ko  “Blue Jackets” vadība Tev teica individuālajās pārrunās pēc nometnes?

- Man vairāk laika esot jāvelta darbam trenažieru zālē un treniņiem uz ledus. Augustā uz lielo nometni jāierodas 100% gatavam. Kolumbusā ir uzskats, ka vārtsargam jāstrādā vissmagāk no visas komandas.

- Lai izcīnītu līgumu ar NHL vienību, ASV pavadīji četras sezonas dažādos junioru līgas klubos. Cik grūts lēmums bija doties uz Ziemeļameriku un sākt visu no nulles?

- Uz ASV devos 16 gadu vecumā. Aizbraukt no Latvijas bija smagi, jo šeit esmu nodzīvojis visu savu mūžu. Te palika mana ģimene un draugi. Iekārtoties ASV man palīdzēja Kārlis Zirnis. Pirmo sezonu man nācās aizvadīt Minesotas junioru līgā, jo netiku NAHL vienībā. Pēc tam, otrās sezonas laikā, radās iespēja kļūt par NAHL komandas otro numuru. Jau trešajā gadā aizvadīju pilnvērtīgu sezonu NAHL un sāku kontaktēties ar koledžām par stipendiju un spēlēšanu studentu čempionātā. Izdevās vienoties ar “Minn. St. Mankato”, par ko biju ļoti priecīgs. Pēc tam vasarā sekoja USHL drafts, kur man izvēlējās “Sioux City Musketeers” komanda. Šajā vienībā aizvadīju lielisku sezonu.

- Statistikas ziņā Tev pērnā sezona bija teicama. Vai pats biji gaidījis tādu rezultātu?

- Viennozīmīgi varu apgalvot, ka lielu artavu manas statistikas ailē deva komandas biedri. Mans uzdevums bija notvert ripu un novērst briesmas no mūsu vārtiem. Tomēr kopumā “Sioux City Musketeers” bija ļoti labs sastāvs. Aizsargi nežēloja sevi un bloķēja metienus. Savukārt uzbrucēji teicami darbojās, gūstot daudz vārtu.

- Koledžas stipendija jau bija Tev kabatā. Kāpēc izvēlējies parakstīt vienošanos ar NHL klubu, ja teorētiski to varēji izdarīt arī pēc koledžas absolvēšanas?

- Nedomāju, ka vēlāk man šāda iespēja tik ātri pavērtos. Bija mērķis doties uz augstskolu, studēt, spēlēt hokeju un pēc tam cerēt uz līgumu ar NHL komandu. Tā sanāca, ka iespēja radās jau tagad. Nolēmu parakstīt vienošanos, jo NHL vienmēr ir bijis mans sapnis.

- Kolumbusas “Blue Jackets” sistēma ir ļoti bagāta ar saviem jau esošajiem un perspektīvajiem nākotnes vārtsargiem. Vai nebija drošāk izvēlēties komandu, kur būtu vieglāk nostiprināties sastāvā?

Es tā īsti nedomāju. Svarīgākais, manuprāt, ir vārtsargu treneri. Tas arī bija viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc parakstīju līgumu ar šo komandu. Uzskatu, ka “Blue Jackets” treneri vārtsargus šajā organizācijā ir attīstījuši lieliski.

- Kolumbusa ir draftējusi arī Latvijas izlases šā brīža nominālo pirmo vārtsargu Elvi Merzļikinu. Vai ir izdevies ar viņu aprunāties?

Ja godīgi, tad nē. Ar viņu vēl neesmu iepazinies. Tomēr, protams, to vēlētos.

- Esi spēlējis Latvijas U-18  un U-20 izlasēs. Ja nākotnē pavērsies šāda iespēja, vai brauksi pārstāvēt savu valsti arī lielajā čempionātā?

Jā, noteikti. Būšu tikai priecīgs par šādu iespēju. Ja mana komanda nespēlēs izslēgšanas mačos, noteikti gribētu pārstāvēt nacionālo valstsvienību.

- Kuram tu teiktu lielāko paldies par līdz šim sasniegto hokejā?

Tas noteikti ir treneris Guntis Bāliņš. Pie viņa es spēlēju ilgu laiku un viņš man palīdzēja sasniegt savus mērķus. Tāpat liels paldies jāsaka Kārlim Zirnim, kurš man palīdzēja iekārtoties ASV.