Mūsu hokeja izlase savus fanus Ostravā un Latvijā iepriecinājusi ar divām uzvarām, kas abas izcīnītas papildlaikā, ļaujot mums tabulā ierakstīt divreiz pa diviem punktiem, poļiem un frančiem tiekot pie viena. Jā, tās nav cerētās trīspunktu uzvaras, taču piekritīšu bijušajam Rīgas “Dinamo” trenerim Jūliusam Šupleram, ka jāciena jebkura uzvara. Tāpat simpātisks man ir jaunā trenera Laura Dārziņa skatījums uz dzīvi un hokeju. Ka nedrīkstam kļūt alkatīgi – jāciena ir jebkura uzvara.

Loģiski, ka lielākā daļa tautas no bronzas komandas gaidīja stipri vieglākas pastaigas pret Poliju, kas pasaules hokeja elitē nebija spēlējusi 22 gadus. Tāpat mūszemē joprojām ir diezgan nievājoša attieksme pret Francijas hokeju. Kaut pēdējo pasaules čempionāta spēli pirms deviņiem gadiem Prāgā viņiem zaudējām bullīšos -2:3. Kaut izlases tagadējais galvenais treneris Harijs Vītoliņš savā pirmajā turnīrā – Pekinas olimpisko spēļu kvalifikācijā Rīgā frančus uzvarēja tikai ar 2:1. Vēl senākā pagātnē, kad Teds Nolans Rīgā nopelnīja braucienu uz Soču olimpiskajām spēlēm, Francija mūs uzvarēja overtaimā ar 3:2. Un Soči mums tika tikai tādēļ, ka Francija pirms tam bija zaudējusi Kazahstānai un Nolanam pietika ar pamatlaika punktu. 

Nu sen jau Francija nav Eiropas hokeja province, bet attiecībā uz Poliju, arī Ungāriju, Slovēniju, nemaz nerunājot par Dāniju vai Norvēģiju, esmu spiests citēt basketbola klasiķi Armandu Krauliņu: “Eiropā tagad visi prot spēlēt basketbolu!” Un hokeju arī. 

Vai mūsu hokeja grenadieri to nezināja? Vai treneri neatgādināja, ka poļi šad tad izšāvuši, kad reti kurš sāncensis to gaidījis. 1976. gada panākums pirmajā pasaules čempionāta spēlē Katovicē pret PSRS – 6:4 ir pretinieku nenovērtēšanas klasika. Nu cerēja arī mūsu šo laiku ripas meistari, ka izdosies poļus apskriet uz vienas slidas. Neizdevās! Vēl vairāk – Polijas izlasei bija tikpat reālas izredzes kā Latvijai uzvarēt gan pamatlaikā, gan papildlaikā. Papildlaikā taču poļi vispirms trāpīja pa vārtu stabiņu... Tāpat Francija varēja mūs uzvarēt, overtaimā noteikti. Piekasīgs lasītājs teiks, ka autors nonāk pretrunā pats ar sevi: aicina cienīt jebkuru uzvaru, bet te piesienas gan 5:4 (OT) panākumā pret Poliju, gan 3:2 (OT) uzvarā pret Franciju.

Teikšu kā ir – pagaidām man rezultāts, proti, uzvaras patīk vairāk, nekā spēles saturs. Dažbrīd pat šķiet, ka esam atgriezušies nemešanas periodā, kāds bija abos mačos Šveicē, kā arī 0:1 (OT) zaudējumā Norvēģijai. Kaut vairākumu izlasē tagad regulē pat divi speciālisti un katram esot pat sava brigāde! Bet ripa tikai reizi pabijusi vārtos. Jā, izspēle it kā ir, bet realizācijas nav! Nu, labi – Rodrigo Ābols realizēja mazākumu, kas galīgi nav slikti. Komentētāji un treneri katrā tiekumā uzsver iemetienu lomu, bet spēlē ar Franciju iemetienos zaudēja visi mūsu centra uzbrucēji... 23 uzvarēti, 39 zaudēti. Jātrenējas! 

Nepiekritīšu, ka visas četras ripas mačā ar Poliju iemeta poļu jaunais talants Rikošets. Viņam bija ļoti centīgi partneri, kas pirms tam uzecēja augsni. Ja piecas no sešām šobrīd Elvja Merzļikina vārtos pabijušām ripām tur ielidojušas ar rikošeta palīdzību, tad aizsargu treneri, Peteri Nummelin, kaut kas tavā karaļvalstī nav kārtībā. Ja reālus draudus sāncenšu vārtiem spēj radīt tikai seši no divpadsmit uzbrucējiem, tad arī tur ļooti tālu līdz pilnībai. Šobrīd izskatās, ka priekšā lielie vilcēji ir divi – komandas kapteinis Kaspars Daugaviņš un kapteiņa palīgs Rodrigo Ābols. Piepalīdzot brāļiem Bukartiem, Mikam Indrašim un Renāram Krastenbergam.      

Kas notiks tālāk? Otrdien kazahiem nevajadzētu atdot i ne punktu. Neuzvaramas nav arī Vācija un Slovākija. Zviedrija un ASV? Tas gan būtu kaut kas no fantastikas. Bet, vai tad pērn nebija fantastika mačos ar Šveici un Zviedriju? Pirms tam arī dažām uzvarām nebūt neesot skaistām. Optimists dziedātu, ka četri punkti ir vairāk par nulli. Un es viņam pievienotos.        

Jānis MATULIS