Latvijas U20 izlases galvenā trenera Arta Ābola komentāri pēc pārliecinošās uzvaras pār Vāciju

Forši, ko es varu teikt. Varu atkārtot tikai to, ko es teicu čaļiem ģērbtuvē – es nezinu vai tā ir Latvijas hokeja burvība vai specifika, vai visdrīzāk visa hokeja burvība, ka vakar Tevi aplēja ar samazgām, šodien ar Tevi grib fotografēties. Skaidrs, zaudētāji nevienam nav vajadzīgi, un tas ir normāli. Kāds ir vīlies par to, ka ir pieviltas viņa cerības un sabojāts laiks starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, bet tajā pat laikā šie te – viņi vēl nav profesionāli hokejisti, viņi vēl nav pieaugušie. Tie ir puišeļi 17-19 gadu veci, kuri bija šīs 3 dienas zem mega psiholoģiska spiediena. Viss bija pret mums. Mums bija 0 goli, mums bija caurs mazākums, mums nebija vairākums, respektīvi mums nebija nekā… Mums bija pārgājis pāri ceļa rullis ar vārtu attiecību 0-20. Bet cepuri nost šo puiku priekšā, kuri šodien parādīja, ka viņi var piecelties, malači.

Ko var izstāstīt par pašu spēli?

Mēs runājām, ka mēs ejam uzvarēt, un loģiski, ka mēs teicām, ka mēs ejam nevis kaut ko tur sargāt vai baidīties kļūdīties, mums beidzot ir jāsāk spēlēt. Pēc trim spēlēm, kur Tev ir 0 iemestie, Tu lūdz dievu, lai tie vārti atnāk, un par laimi tie atnāca un atnāca ātri, Bija labs periods. Sastāvdaļas jau bija klasiskās – mēs neielaidām mazākumu, iemetām vairākumā, mums bija vārtsargs, komanda viens par otru un bija rezultāts. Protams, atcerēsimies arī to, ka pretim bija grandi pirmajās trijās spēlēs, šie nebija tādi grandi, bet tā bija laba komanda. Bet vēlreiz saku, tie čaļi bija zem tāda mega psiholoģiskā spiediena, ka cepuri nost, ka viņi piecēlās.

Kā ar treneriem, jūs paši sev uzdevāt jautājumus?

Kā teica viens klasiķis – Tu ko domā, ka man jūtu nav… Bet nu protams, gribi, negribi, Tu sāc vaicāt – varbūt vajadzēja kaut ko citādāk darīt . Mēs nevaram ar viņiem stāvēt, mums ir 0 iemestie goli, mums iemetīs vienu, otru un filma beigsies. Mēs izdarījām nelielu izmaiņu tikai to, ka viņiem pilna ripas kontrole mēs nepresingojām pretinieku aizsargus, jo viņi grib ar tālām piespēlēm spēlēt. Viena, otra piespēle un uzbrucēji saņem ripu aiz muguras pilnā ātrumā. Tā kā mēs atgājām nedaudz, bet realizācija bija līmenī, un kā es teicu mēs mazākumā neielaidām un vairākumā iemetām un tie vienmēr ir priekšnosacījumi, lai uzvarētu.  

Šodien gulēsiet mierīgāk vai tāpat ir daudz ko analizēt?

Es citēšu Luku Banki. Viņš teica, ka uzvaras un zaudējumi ir jāvērtē vienādi. Tikai starpība, ka uzvaras ir mīkstas – Tu lēkā un priecājies un daudz neko nedomā, bet zaudējumi ir akmens cieti un tie Tev daudz ko iemāca. Tā čaļiem ir milzīga pieredze un man pašam. Es tādā situācijā nekad nebiju bijis. Man prieks, ka mēs tikām cauri. Ka būs mēs vēl nezinām – Kanādai jāspēlē ar Vāciju. Katrā ziņā Latvijas U20 izlasei tā ir otrā uzvara grupu turnīrā. Tas laikam kaut ko nozīmē. Mēs viņus varam apliet ar… ja kādam gribās nākotnē viņu nākotnē ar vilšanās žulti apliet, lejiet man – man matu nav daudz, man tas neaizķersies un neuztrauc. Tiem puikām mums jāuzdod jautājums kāpēc šajā vecumā viņi ir tādi kādi ir, jo kāds taču viņus trenē. Mums ir otrā uzvara 10 gadu laikā grupu turnīrā. Jāskatās uz šo. Tajā pašā laikā mēs redzam lielvalsti Šveici. Viņi bija tādā pat situācijā un no mata tiesas, lai spēlētu par palikšanu.

Cik daudz jūs zinājāt par šo spiedienu no malas atrodoties šeit Gēteborgā?

Es nezinu ko puikas lasa, es zinu, ka es dzīvoju akmens laikmetā – man nav ne Instagram, ne Facebook un komentārus es nelasu. Es tāpat zinu, ka ir slikti. Viņiem mēs arī ieteicām nelasiet neko. Tur nav vajadzīgs izlasīt komentārus, lai zinātu, ka ir slikti.

Vai ar komandu iesiet uz Vācijas spēli ar Kanādu?

Tikko hokejs beidzās, es nezinu, ko rīt darīšu.