Pirms nepilniem astoņiem gadiem Nils Semjonovs kopā ar U-18 nacionālo izlasi izcīnīja ceļazīmi uz pasaules čempionāta elites apakšgrupu. Palikt “lielajā hokejā” Nilam neizdevās, taču tagad, 25 gadu vecumā, viņš palicis ASV un strādā Boba Hārtlija nometnē kā sporta veselības speciālists. Sarunā ar Latvijas Hokeja federāciju latvietis stāsta par savu ceļu uz Ziemeļameriku un iepazīšanos ar Hārtliju.

- Nedaudz pastāsti, kā nonāci Ziemeļamerikā?

- Esmu dzimis Liepājā, kur uzsāku arī savas hokejista gaitas. Uz ledus pirmo reizi kāpu 1998.gadā, kad tika uzcelta ledus halle. Mans pirmais treneris bija Aleksandrs Cicurskis. Pēc U-18 izlases devos uz Ziemeļameriku. Pirmajā sezonā man tur neizdevās iekļūt komandā, tādēļ atgriezos Latvijā. Jau nākamajā gadā atkal devos pāri okeānam un iekļuvu NAHL līgā. Tur nospēlēju vēl divas sezonas un devos uz koledžu mācīties fizioterapiju.

- Kā iepazinies ar Bobu Hārtliju?

- Par Boba nometnēm uzzināju no sava brāļa paziņām. Tolaik mans brālis studēja ASV. Sākotnēji braucu uz šejieni apskatīt Ameriku un iegūt nebijušu pieredzi. Ja nemaldos, tad pirmo reizi uz ASV devos jau 12 gadu vecumā, ar valodu man problēmas nebija. Kopumā Boba nometnes apmeklēju piecus gadus pēc kārtas.

- Kā šī nometne palīdzēja attīstīties Tev kā spēlētājam?

- Tā noteikti palīdzēja man sagatavoties sezonai, vismaz slidošanas ziņā. Šo aspektu es kā hokejists vienmēr esmu vēlējies uzlabot. Pēc pavadītās nedēļas šajā nometnē, biju fiziski gatavs sezonai. Man šī dalība Hārtlija nometnē bija ļoti noderīga.

- Kāpēc izvēlējies studēt fizioterapiju?

- Tas lielā mērā notika dēļ leģendārā latviešu ārsta Visvalža Nagobada (95), kurš daudz gadus pavadījis strādājot ar ASV nacionālo hokeja izlasi, piedalījies olimpiskajās spēlēs, kā arī divas reizes iekļauts Slavas zālē. Viņš šeit (ASV) ir kā leģenda. Kad Amerikā spēlēju junioru līgā, ļoti labi iepazinu Visvaldi. Nelielu laiku pat mitinājos viņa mājā. Ar viņu izveidoju ciešu saikni, un Visvaldis man ieteica doties studēt fizioterapiju. Tāpat aizbraucu uz ASV pilsētu Odeseu, kur saistībā ar fizioterapiju kādu laiciņu pastrādāju kā brīvprātīgais.

- Vai Tu vēl turpini mācības?

- Šobrīd man ir fizioterapeita asistenta diploms, bet turpinu studēt, lai pats individuāli varētu strādā šajā jomā. Man vēl ir jāmācās četri gadi, nav viegli, taču tas ir mans mērķis. Ikdienā savas prasmes pielietoju strādājot sporta klīnikā. Manos uzdevumos ir veikt rehabilitāciju pēc operācijām un traumām, kas traucē ķermenim pilnvērtīgi strādāt.

- Atgriezīsimies pie Hārtlija nometnes. Kā Tu sāki strādāt pie Hārtlija, vai pats pieteicies?

- Pēc augstskolas studiju gada beigām uzrakstīju Hārtlijam, vai ir iespēja vasarā tikt uz šo nometni pastrādāt. Pēc dažām nedēļām saņēmu apstiprinošu atbildi. Nu jau pagājuši pieci gadi, kopš esmu šeit kā darbinieks. 

- Tu savu nākotni šobrīd saisti ar ASV?

- Pirms nepilna mēneša apprecējos. Sieva ir amerikāniete. Un kā Bobs smējās, medusmēnesi pavadu nometnē kopā ar hokeju. Tagad mani plāni ir pilnībā saistīti ar fizioterapiju un hokeju. Tāpat esmu izveidojis savu kompāniju – “Hockey Destiny”. Šī programma vairāk ir paredzēta bērniem, kuri var apgūt pareizu slidošanas tehniku, te izmantoju savas zināšanas fizioterapijā un to, ko esmu apguvis no Boba Hārtlija. Pirms neilga laika devos arī uz dzimto Liepāju, kur vadīju ledus nodarbības hokeja kluba audzēkņiem. Man pašam ļoti gribas palikt hokejā!