Rakstot šo ievadu vienam no nozīmīgākajiem posmiem Latvijas hokeja augšupejā, proti, ceļam no vietas, kur bijām nonākuši savas neprašanas, nezināšanas, nevarēšanas - negribēšanas vai citu iemeslu dēļ, līdz līmenim, kuru respektēja un vēl šodien respektē visa hokeja pasaule, kura mūs pazīst. Šo augšupejas ceļu netieši var salīdzināt ar raķeti, tās konstruēšanas, izgatavošanas, ekipāžas komplektēšanas, startu, līdz beidzot tā sasniedz savu mērķi un iziet kosmosā. Uz to bija vērsts viss šajās sešās sezonās.

Un tikai tagad atskatoties uz notikumiem vairāk kā 40 gadus atpakaļ, varbūt arī izprotam to, ka toreiz daudz grūtāk bija nokļūt tur, kur esam, kaut arī noturēties nekad nav nācies viegli. Vēlreiz novērtēsim to, pateiksimies visiem tiem, kas izdarīja savu. Ar to gribas novēlēt tiem, kuriem, jāturpina šis ceļš, neskatīties cik atlicis līdz vietai, kurā sākas kritiens, nedomāt un negatavoties tikai vienai spēlei, kura tad arī bieži izšķir, bet krāt spēkus, gatavoties, jo par mērķiem tiek stādītas vietas, kuras nekad iepriekš varbūt pat sapņos nerādās. Tā tas bija arī pirms vairāk kā 40 gadiem. Maz bija to, kuri ticēja un toreiz neskatoties uz visu tika pierādīts, ka, ja tici, ja gribi, tad arī vari. Paldies viņiem visiem. Un paldies arī cilvēkam, kurš savā dzīvē pirms izšķīries starp hokeju un futbolu par labu pēdējam, priekš manis ir viens no zinošākajiem profesionāļiem, apveltīts ar oriģinālu un arī objektīvu domāšanas veidu, taktisks, korekts, bet prasīgs savās attiecībās ar līdzcilvēkiem. Tāpēc arī spēja kļūt par vienu no labākajiem futbola tiesnešiem Latvijā. Ar šo sešu sezonu augšupejas ceļu atspoguļojumu un ne tikai ir ierindojams vadošajās vietās sporta žurnālistikā.

Paldies!
Ar cieņu, Ēvalds Grabovskis